Skolēni Ielaužas Skolotāja Kabinetā – Vai Pedagoģiskā Sistēma Ir Uz Robežas?

Pagājušās nedēļas vidū, kad vējš no ostas nesa to pazīstamo naftas un sāls maisījumu, kādā Ventspils skolā logs kļuva par durvīm uz citu realitāti. Grupa – nezinam, trīs, četri, varbūt pieci, cipari mainās atkarībā no tā, kurš stāsta – izdarīja to, ko normāli cilvēki nedara: viens runāja ar skolotāju par veco “Žiguļu” dzinēju skaņu (tie paši, kas vēl stāv pie “Dzelzceļnieka” stadiona kā pieminekļi), otrs sāka novusa maču uz gaiteņa galda ar skaļiem sitieniem, trešais – vai ceturtais? – vienkārši ielīda pa logu. Kā kaķis. Kā ēna. Kā kaut kas, kas zina, ka durvis ir slazds. Mērķis? Pārbaudes darbs. Vai drīzāk – informācija par to, kas būs pārbaudes darbā. Dators, papīri, varbūt pat tas vecais monitors, kas mirgo kā bāka Ovišos naktī. Garais starpbrīdis, pusdienu smaka no bufetes (vienmēr tās pašas kotletes un kartupeļu biezenis, kas garšo pēc 90. gadiem), logs vaļā – nevis nejauši, bet kā uzaicinājums. Plāns darbojās… līdz brīdim, kad cita skolotāja acs no blakus kabineta loga fiksēja kustību. Un kameras. Un pēdas uz palodzes – mitras, dubļainas, kā pēc lietus promenādē pie “Dzintaru” kafejnīcas. Tagad visi zina. Skola čukst. Pedagogi skatās cits citam acīs un jautā: “Vai tas bija tavs logs?” Skolotājs, kura kabinetā ielauzās, klusē. Nav policijas. Vēl nav. Varbūt gaida, kad logs pats aizvērsies. Varbūt zina, ka pēdas ir tikai sākums – ka nākamreiz logs būs vaļā citā vietā, citā laikā, citam cilvēkam. Vai tie bija tikai bērni, kas baidījās no divnieka? Vai arī kaut kas cits – signāls, ka sistēma plaisā, ka logs nav tikai logs, bet vārti? Ka Ventspilī nekas nav nejaušs: vējš pūš no ziemeļiem, kuģi stāv uz vietas, un kāds vienmēr skatās pa logu no iekšpuses.